Laumas piezīmes

Tallina 3: mājupceļš

Autors: lauma

Datums: 2026-02-17

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Tallinas laiks ir īss, trešajā dienā jau pošamies mājās. J. saņemas uz viesnīcas brokastīm, bet es tās noguļu, viņš saka, ka nekas īpašs neesot bijis. Savācamies, atstājam somas viesnīcas glabātuvē un aizejam us kafijveikalu lēnām padzert kafiju. Netālu no viesnīcas ir blakus divi, Caffeine un vietējais. Izvēlamies vietējo. Ķiršu kūka ir ļoti laba, mandeļu bezē cepumiņi pakaltuši, kafija puslīdz ok. Patīkams, krāsains interjers ar bauhaus plakātiem un ērtiem krēsliem. Nav ne sevišķi skaļš, nedz arī pārāk pilns, tāpēc atrasties te ir jauki. Kādu brīdi sēžam ar J. un filozofējam par visādiem niekiem. Par to, ka mēs nākamajā reizē varētu pameklēt, kurās kafejnīcās Tallinā pārdod tiešām visgaršīgāko kafiju. Par vilcieniem. Atceroties Baltijas vilcienu shēmu, ko nobildēju vēl mājās, es sāku jautāt J. par mūsu vilcienu, viņš iedod man pārlasīt, kas rakstīts biļetē, un es mums abiem skaļi nolasu priekšā, ka mums ir jāpievērš uzmanība, kurā vilciena daļā mēs iekāpjam, tāpēc ka priekša ies uz Rīgu, bet pakaļa uz Koidu. No otras puses, mums nebūs Valgā jāpārsēžas, visu ceļu mēro daudz omulīgākais igauņu Elron vilciens ar labo tualeti. Kopumā esam lēni un slinki un es vēl nezkā esmu nostaigājusi līdz ļoti nepatīkamam līmenim vienu pēdu. Labo. Otra ir ok. Mistika.

Vilciens ir piecas sešas stundas, un tajā diemžēl nedod ēst. Es kā kārtīgs hobitu dzīvesziņas sekotājs laikam daudz mazāk gaidu, kad Baltijas vilcieni kļūs ātrāki, nekā to, kad arī Tallinas vilcienā dos našķus un kafiju. Tā nu mēs pirms vilciena apņemamies paēst. J. meklē šoreiz ko mazāk smalku un ar vairāk dārzeņiem. Tirgū pie stacijas ir tāds kā gastrotirgus, kur viena no bodēm ir Baojaam. Dārzeņu tajos bao nebija ne tuvu tik daudz, kā Rīgā, bet garšīgi bija. J. kā diplomāts izrunājās ar bobatējas kiosku un dabūja man “ne pārāk skābu, ne pārāk saldu” zaļo tēju ar meloņu bobām. Tā nu es sēdēju, dzēru tēju un skatījos, kā apkārt skraida steidzīgi cilvēki, kamēr J. gāja izpētīt daudzos tirgus stendus ar dārzeņiem, augļiem, olīvām, cietajām desām, vēl augļiem un olīvām, un sieru. Tirgus izskatās moderns, tīrs un sakopts, tur patiesībā lielākoties ir visnotaļ patīkami atrasties. Kad ir gandrīz jau jāiet uz vilcienu un mēs taisamies savās salokāmajās līdzņemamajās krūzēs paņemt karstos dzērienus, es atklāju, ka manā it kā izdzertajā tējaskrūzē ir vēl trešdaļkrūze bobu. Es blisinos un ripinu tās mutē, un J. smejas, ka mana dzīve ir tikusi bagātināta ar bobām. Beigās bobas ir apēstas, karstie dzērieni ir nopirkti un mēs ejam uz vilcienu.

Atšķirībā no tās reizes, kad braucām uz Tallinu pirms gada, šoreiz mums neizdevās Elron vilcienā nopirkt pirmo klasi, bet nu labi, mēs rūpīgi pārstaigājam mazo vilcieniņu un apsēžamies pie viena no diviem galdiņiem ar rozetēm, kas nav rezervēti invalīdiem. J. iestūķē somu augšā, apsēžamies, esam gatavi braukt. Atnāk konduktore, nočeko mūsu biļetes un… neiet prom. Kaut ko ļoti rūpīgi izstāsta mums igauniski, mēs nesaprotam vispār neko. Mēģinām angliski teikt, ka nesapratām. Viņa nopūšas, vai nevarot krieviski? Mēs mājam ar galvu, ka var krieviski. Izrādās viņas stāsts bija, ka lai taču mēs ejot uz pirmās klases pus vagonu, tas esot rezervēts starptautiskajiem pasažieriem. Nu, mēs pasakam paldies un ka nezinājām, jo nupat jau mūsu krievu valodas spēja ir tik tālu pamodusies, lai spētu virknēt kādus nebūt teikumus, un dodamies atpakaļ uz otru vilciena galu. To pašu, pie kura mēs iekāpām un nolēmām, ka žēl, ka mēs tur nedrīkstam 😀 jo tur ir lielāki galdi.

Zinot, ka puse vilciena brauks uz Koidu, patiesībā ir ļoti viegli nesajaukt – tas ir gan rakstīts uz ekrāniem iekšā un ārā, gan tiek atskaņots audiopaziņojumos katrā pieturā līdz pat Tartu un vēl Tartu arī, jo Tartu ir pēdējā vieta, kur ir jāizkāpj ārā un jāpārsēžās pareizajā vilcienā daļā. Tāpat ir arī diezgan daudz informācijas par to, ka no Tallinas līdz Tartu un no Valgas līdz Rīgai nepietur visās pieturās, tajos posmos kursē kā ātrvilciens. Latvijā pēc Valgas pietur Valmierā, Cēsīs, Siguldā, Zemitānos un Rīgas centrālajā stacijā. Elron ir arī papūlējušies un samaksājuši kādai latviešu meitenei saulainā balsī ierunāt standarta paziņojumus latviski. Neatceros, vai tas par Koidu arī bija, bet visi parastie noteikti. Tas ir ļoti jauki līdz brīdim, kad Latvijā viņa saka “Vilciens brauc līdz stacijai Valmiera!” Ko??? Dzirdu, ka arī vagona otrā galā uz brīdi izceļas mulsa diskusija par šo. Nu, ko, ko, slikts tulkojums. Angliski tajā vietā saka to, ka vilciens šobrīd pienāk stacijā Valmiera.

Ainas aiz logiem diennakts gaišajā daļā ir kā no Ziemassvērku kartītēm, brīnišķīgas baltas kupenas un tumši meži. Daļu es neredzu, jo termiņi un lietas, un darbs, bet internets ir pārsteidzoši labs un nepilnu stundu pirms mājām es aizveru datoru pilna noguruma un zināmas apmierinātības, ka būs jau labi. Kādu brīdi ar J. spriežam, ka, nez, vai mēs pa logu atpazīsim, ka iebraucam savā pilsētā no šīs puses? No otras puses pēc vairākiem gadiem, mēs, protams, atpazīstam visas ielas lampu virknes, veikalus un viesnīcas. Bet izrādās, ka no šīs puses… pareizi ieskatoties mēs redzam pat savas mājas.

Izkāpjam uz sava ierastā perona, uzliekam kapuces, jo snieg un vienojamies, ka kaut kad salīdzinoši drīz jāaizbrauc atkal, nu, kad man nespiedīs uz nerviem pāris nejauki termiņi. Varbūt vasarā uz Tartu? Paskatīt nacionālo muzeju vēl, šoreiz, cerams, bez uzpampušas potītes.

Tallina 2: Kadriorga

Autors: lauma

Datums: 2026-02-16

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Svētdienā mēs pamostamies priekš saviem standartiem neierasti laicīgi. Viesnīcas brokastis ir parastas viesnīcas brokastis, nekas nav sakaltis, viss ir kvalitatīvs, bet nekā interesanta. J. izprasa reģistratūrā kā nopirkt tramvaja biļeti un mēs braucam pastaigāt pa Kadriorgas parku. Jo kāpēc gan ne.

Tramvajos ir tie mazie bezkontakta biļešu terminālīši, un tas viens, kas ir pašā priekšgalā vistuvāk vadītājam, ir īpašs – tam var pielikt ne tikai vietējo talonu, bet arī vienkārši bankas karti. Viņi izskatās pietiekami līdzīgi, bija ļoti labi, ka J. to paprasīja, citādi mēs neiedomātos.

Līdz Kadriorgai ir trīs pieturas ar tramvaju. Atceroties, cik ļoti mēs nogurām, kad pirms gadiem karstā vasaras dienā nācām uz Kadriorgu kājām, brauciens jūtas kā teleportēšanās. Kafejnīcā netālu no parka nopērkam pa kafijai un nirstam iekšā parkā.

Diena ir vidēji auksta, sniegs ir balts, saule ir žilbinoša. Izcili skaista diena Parkā ir daudz staigātāju. Nav nekāds brīnums – beidzot var to sniegu kārtīgi apskatīt, kā tam jāizskatās, kad mašīnas nesabrauc! Mēs izejam pa cauri līdz pat parka tālākajam galam, jo es gribēju redzēt, vai Japānas dārzs nav izbūvēts tālāk, taču tas ziemā ir ciet. Staigājam tāpat līkumu līkumiem apkārt. Atšķirībā no vasaras vairākās vietās parkā var redzēt jūru, Somu līci, nav lapas priekšā.

Pēc pāris stundām mūsu ceļš atlīkumo atpakaļ līdz pilij un J. jau otro reizi ierosina, ka mēs varētu ieiet paskatīties tur esošo mākslas ekspozīciju. Ir pārsteidzoši agrs, kāpēc ne.

Pils ir daļēji renovācijā, mainīgās izstādes tieši šobrīd ir beigušās un jaunās vēl nav sākušās, bet pamatekspozīcijā ir pieejamas 16-19. gs. Rietumeiropas (pārsvarā holandiešu) un krievu gleznas. Un vēl šis tas. Piemēram, ārkārtīgi greznas sudraba tējkannas (visi sāni noklāti ar mazu skulptūru ainiņām), ko valsts pārstāvniecības pasākumos lietoja Igaunijas prezidents pirms Otrā pasaules kara. Par vairākām dažādu laikaposmu gleznām secināju, ka man neko neizsaka tie cilvēki, kuru portreti tie ir, bet, ō, tik interesanti pienākt pieklājības līmenī tuvāk un paskatīties, kā ir glaznotas mežģīnes vai balts uz balta ieaustie raksti. Un kā divām 19. gs. dāmām par šķietami līdzīgiem tērpiem rodas ļoti skaidra sajūta, ka šis viens ir no samta, bet otrs no… varbūt zīda tafta? Vienā no telpām es norādu uz trim gleznām stūrī ar tādām izteiksmīgām lauku ainavām, kas man šķiet nepamatoti, neloģiski un neizskaidrojami pazīstamas, un saku J., ka,šitādas gleznas būtu patikušas manai sen mirušajai vecmammai, tad es ieskatos sīkāk, tas ir Šiškins. Viņa pilnīgi noteikti zināja Šiškinu un gandrīz garantēti ir man par viņu stāstījusi.

Vēl pilī ir arī skaistas koka kāpnes. Abās kāpnēs ir izstādītas gleznas ar kazām. Varbūt lai mēs kāpjot justos mundrāki. Daudzās telpās ir baltas podiņu krāsnis ar ziliem zīmējumiem. Vienā telpā joslā gar griestiem ir paneļi ar koka inkrustācijās veidotām Tallinas ainām. J. saka, ka viena no ainām izskatās pēc mūsu viesnīcas. Mēs spekulējam, ka tikai šis nav no tā laika, kad šī bija Igaunijas prezidenta rezidence, kaut kā salīdzinoši mūsdienīgi izskatās. Centrālā zāle, šķiet, ir nesen renovēta un mūsdienās tiek izmantota koncertiem. Sienas ir pelēkbaltas, vienā galā pie logiem ir balts flīģelis. Vai šo interjeru kāds pieskaņoja sniegam? Griestos ir liels gleznojums ar kaut kādiem fantāziju motīviem, tur nav sniega, tas ir pieskaņots vasarai.

Pils pagrabā ārpus biļeškontrolētās zonas ir neliela “atklātā glabātuve” ar dažādu lielumu skulptūrām, kas saliktas stipri kompakti un bez plašiem aprakstiem, kas tas ir. Grūta dzīve marmora skupltūru pirkstiem, traki daudzi delikātajām pozām ar atvērtām plaukstām laika gaitā tiek nolauzti. Vienam marmora čalim bija nolūzis arī penītis.

Beigās mēs nopērkam pāris magnētus muzeja veikalā un kādu pusstundu pasēžam muzeja kafejnīcā. Manas pēdas ir nostaigātas, te ir patīkama atmosfēra un ļoti garšīga kūka ar ķiršiem, bezē, mandelēm un krēmsiera vai malta biezpiena krēmu.

Pēc tam mēs noķeram tramvaju un atgriežamies vecpilsētā. J. ieskrien viesnīcā nolikt lietas un mēs ejam ēst. Šodien portugāļu restorāns nav pilns, tiekam tur pie maza galdiņa logā. Man ir astoņkāja tausteklis ar kartupeļu gratīni (ar pāris batātes šķēlēm), J. paņem protugāļu komfortēdienu, kas ir starp divām lielām maizes šķēlēm ielikts steika gabals un čorizo desa, virsū ola, pāri pārkausēts siers un to visu aplej ar vircotu tomātu mērci. Mēs ķiķinām, ka esam izlaidušies, jo ir labi, ir garšīgi, bet nav pārsteidzoši vai īpaši sajūsminoši. Izrādās, kaut kur pēdējā desmitgadē ir palicis grūtāk mūs dziļi saviļņot ar ēdienu. Un es esmu atradusi no ēdiena bez dārzeņiem. Pagātnes es divdesmitgadniece būtu šokā. Astoņkājis ir lielisks, gratīne ir ok. J. izskatās apmierināts ar savu jocīgo ēdienu. Mana bezalko sangrija ļoti pareizi atgādina dienvidus. Desertā es paņemu pistāciju fondantu un J. samulsina viesmīli, paprasot veselas 2 pastel de nata. Viņam atnes vienu. Viņš palūdz vēl vienu. Deserti ir lieliski, manai gaumei pistāciju fondants vienmēr sagādā vairāk prieka, kā šokolādes.

Vakarā J. ir koncerts, bet pat pēc divām pastel de nata pārsteidzošā kārtā vēl nav pilnīgi vakars. J. pavada mani līdz Pierre Chocolaterie, kur es paņemu tēju pāris šokolādes konfektes, ieskaitot to balto Žozefīni, kam es nespēju izpīpēt pildījuma aprakstu. Žozefīne izrādās vislabākais pirkums, tā ir konfekte ar kazas siera krēmu. J. kādu brīdi sēž ar mani, mums mazliet izlīst tēja, un J. krūzīte ūdens spraiguma maģijas vadīta sāk ļoti redzami slīdēt pa stikla galdiņa virsmu uz malu. J. to paceļ un noliek atpakaļ. Krūzīte atsāk planēt. Mēs vienojamies, ka fizika ir maģija, noslaukam galdu un krūzīte vairs neslīd.

J. aiziet uz koncertu un es ar nelielu līkumu caur vecpilsētu atgriežos mājās. Rātslaukumā vēl aiz vien, februāra vidū, ir čupa izgaismotu eglīšu. Varbūt, ja eglīti nerotā dāvanu, zvanu un konfekšu attēli, tad tā vairs neskaitās Ziemassvētku egle. Pie Olde Hanza man mandeļu pārdevēja uzkliedz “Lēdij, man patīk jūsu mētelis!” Es klasiski atbildu, ka jā, tas ir arī silts, viņa saka, ka tas ir vislabākais, es piekrītu un smiedamās dodos tālāk.

Viesnīcā es rakstu blogu un lasu no rīta nopirkto bilingvālo igauņu pavārgrāmatu. Skaistas bildes, kopumā ļoti profesionāli uztaisīta. Vien pāris vietās tulkojums nošķiebjas (draugi, netulkojiet rapšu eļļu, kā ienāk prātā, paskatieties Vikipēdijā). Mums ir daudz kopīgā, nopriecājos, ka ir gan buberta, gan debesmannā receptes iekļautas.

J. atveļas ap pusnakti, Leprous koncerts esot bijis lielisks, iesildītāji forši, pa pirmo.

Tallina 1: ar Jeruzalemes artišokiem

Autors: lauma

Datums: 2026-02-15

Tēma: 2026-02 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

J. brauc uz Tallinu uz koncertu un jautā, vai es negribot līdzi. Pasvārstos, koncerts mani neinteresē, bet galu galā, kas vainas Tallinai, un mūsdienās aizbraukt ar vilcienu ir ritīgi viegli. Turklāt bukingkoms uzmet atlaides viesnīcām, un ar J. iniciatīvu mēs paņemam smuku numuriņu vecpilsētā vēsturiskā ēkā ar vannu. Mazliet pagarināta nedēļas nogale, nu, nosvinēsim Valentīndienu kā tradicionāli ļaudis.

Iepriekšējā dienā pirms izbraukšanas ir milzu putenis, es ierosinu J. šoreiz ņemt nevis čemodānu, bet tūristu mugursomu no maniem agrajiem studiju gadiem, kas kompakti sapakota stāv pagrabā. J. mazliet nobrīnās, kad atlaižot vaļā visas savilktās lentas, somā saiet visa mūsu vīkenda iedzīve, ieskaitot sviestmaizes un J. rezerves zābakus. Knapi, bet saiet. Es savukārt nobrīnos, ka, spriežot pēc izšuvumiem uz somas, tā varētu būt tikai 50l soma. Pirms 15 gadiem man tā likās gandrīz bezgalīgi liela.

Vilciens brauc gludi un bez kavēšanās, aiz loga viena ainava baltāka par otru, bet es lielāko daļu laika pavadu, cīnoties ar šī bloga pārcelšanu uz jaunu serveri – neesmu WordPress konfigurējusi gadiem, viss ir mainījies, vecās tēmas vairs nav pieejamas un viss ir nesaprotami. Pašai pārsteigums, ka kādu pusstundu pirms Tallinas esmu ieguvusi visnotaļ pieņemamu skatu.

Tallinas centrs ir no sniega kārtīgi iztīrīta, no vecpilsētas sniegs ir pat vai nu izvests vai izsālīts, grūti pateikt. J. kā somas operators atzīst, ka no vienas puses soma nav viegla, no otras puses, ir ļoti patīkami nevilkt riteņus pa bruģi. Es paraustu plecus, ka lai viņš izvērtē, mēs gan jau varam atļauties nopirkt arī lielāku somu, ja viņš beigās nokļūst pie secinājuma, ka šis ir ērtāk.

Viesnīca ir tiešām smuka. Es nopriecājos par to, ka lifts ir modernizēts, apvienojot drošību ar vēsturisko auru – ārdurvis ir metāla režģis, kabīnē ir koka paneļi, bet iekšējās durvis ir automātiskās un režģa durvis atbilstoši situācijai automātiski bloķējas un atbloķējas, lai neviens nevarētu aizprātā iekrist lifta šahtā.

Noliekam mantas un dodamies dienas lielajā ēdienreizē. No vienas puses, ir par agru vakariņām, no otras puses, mēs aizmirsām vilcienā apēst savas sviestmaizes (daļēji tāpēc, ka nebija kafijas), tāpēc mēs neesam ēduši pusdienas. Un J. nav ēdis pat brokastis.

Ir Valentīndienas pievakare, mēs esam Tallinas vecpilsētā un mums nav rezervēta galdiņa… Pirmā J. izvēle, kāds portugāļu restorāns, mūs aizraida. Tālāk J. mūs ved uz Pegasus, kas ir tikai nelielu kvartālu tālāk. Uz ārsienas uzdrukātā ēdienkarte nav nekas neaptverami ārkārtējs, nu, nav baigi lēti, bet pajautās. Ienākam, jautājam, viesmīlis pēc brīža saka, ka jā, 3. stāvā esot vēl brīvi galdiņi. Es iekšēji mazliet nomirstu, vai tiešām restorāns spēj nodrošināt kvalitatīvu ēdienu 3 stāvos, bet godīgi atzīstot nogurumu un izsalkumu, un to, ka kalendārs nerunā mums par labu, paliekam. Turklāt te ir mīlīgs interjers. Es tik labi neorientējos šajā vēstures posmā, lai pateiktu, vai viņi ir tēmējuši vairāk uz astoņdesmitajiem vai sešdesmitajiem (Pegasus sakās esam atvērts no 1962.), bet ir omulīgi un eleganti. Nevis sentimentālais padomju haoss, bet kaut kas tāds, ko kādreiz cilvēki varētu būt plānojuši kā modernu un šiku interjeru. Un krēsli ir ērti. Tas nogurušam cilvēkam vienmēr palīdz.

3. stāvā vienā malā ir milzu logi ar skatu uz vecpilsētu un slidotavu, bet tur jau viss ir aizņemts, mēs dabūjam kaktiņu.

Ēdiens ir labs, labs, labs. Uzkodu platē ir neraudzētas dažādu tekstūru sausmaizītes, aknu pastēte, kūpinātas zivs pastēte, kaut kāds zaļumu pesto ar mārrutkiem, siers ar trifelēm, salāti un marinēti halapenjo. Sadalam mazliet nesimetriski, jo es neko negribu sakarā ar mārrutkiem un tie garšīgie halapenjo man arī lielos daudzumos nav jāēd, bet pārējais man šķiet izcili. Paņemam pa kokteilim, jo brīvdienas, arī tie ir labi. J. saka, ka manējais garšojot pēc citronu krēma, es saku, ka ir daudz svaigāk. Otrajā J. dabū lielisku sous vide jēru, viņš slavē, ka labākais, ko esot ļoti ilgā laika posmā ēdis, ja ne jebkad (es iekšēji nosmejos, ka tak pirms vairāk kā desmit gadiem šim cilvēkam negaršoja jēragaļa vispār). Es paņemu teļa aknas, kas sākumā mani samulsina ar savu rozo vidiņu, bet saskaņa ar klāt pievienoto mazliet skābeno mērci un saldo sakņu biezeni ir lieliska, un kamēr šķīvis ir cauri, tikmēr es esmu izlēmusi, ka okei, aknas ar rozu vidiņu var būt ok, ja zina, ko dara.

Par spīti tam, ka kādu brīdi pēc mūsu ierašānās restorāns piepildās gandrīz pilnīgi pilns, nav sevišķi skaļš. Es dzirdu, ka pie citiem galdiem runā, bet es nejūtos pārmākta un nogurdināta, tāpēc mēs nesteidzamies. Pie blakus galdiņa 2 sievietes visticamāk kaut kur no Āziņas vispirms iztaujā viesmīli par populārākajiem ēdieniem un tad aizrautīgi mainās viena ar otru un pasūtīto. Es nesaprotu, ko viņas runā, šķiet, ka es jūtu, ka viņām ir interesanti. Kaut kas tajā sajūtā mani iepriecina. Es tikmēr J. izfilozofēju savu ideju, ka, lai gan cilvēki bieži noliek tūristiem paredzētās vecpilsētas vietas kā pārspīlēti dārgas un lamatīgas, ne visas tūristu vietas ir vienādas. Jā, ir vietas, kas ķer cilvēkus uz muļķi un pārdod pārcenotas, nekvalitatīvas vietas. Bet ir arī vietas, kas iegulda pūles, lai parādītu tūristiem cilvēkiem ko jaunu, ko garšīgu, ko interesantu. Gandrīz garantēti Pegasus 3 stāvus palīdz uzturēt tūristi, tā nav ne ikdienas cenu kategorija, ne ikdienas ēdienkarte. Bet mēs izbaudam savu vakaru no sirds.

Tā nu mēs pajautājam arī par desertiem. Viens no desertiem ir kaut kas, kaut kas, kam angliskais nosaukums ir Jerusalem artichoke. Viesmīlis man skaidro, ka tur būšot vairākas sastāvdaļas, tāds kā karamelizēts bumbieris, kraukšķītis… Es tā baigi detalizēti neklausos, jo galvenais, ko es gribēju, bija nepasūtīt to otru desertu, kas ir ar smiltsērkšķiem. Bet nu drusku pie sevis padomāju, hm, interesanti, kāpēc viņš tā piemin to bumbieri. Jo šajā savas dzīves brīdī es jau zinu, ka Jerusalem artichoke ir visnotaļ neloģiskais angliskais nosaukums lietai, kas nav artišoks un nav nekādā sakarā ar Jeruzalemi. Jerusalem artichoke ir latviski topinambūrs. Bet nu, man nav veida kā pajautāt caur valodas barjeru (viesmīlis ļoti labi runā angliski, lieliski, bet viņš tiešām varētu nezināt, ja nav ēdiena entuziasts), vai deserts ir ar topinambūriem vai bumbieriem, un man ir vienalga. Man garšos abejādi.

J. pasūta šokolādes kūku.

Kad viesmīlis atnes mūsu desertus, viņš sāk kaut ko intensīvi atvainoties. Es saņemos, ieslēdzu smadzenes un sāku klausīties, kas noticis. Izrādās, viņš atvainojas par to, ka deserts ir pamainījies, tagad tas “bumbieris” ir nevis karamelizēts, bet iestrādāts putotā biezenī. Es esmu daudz par nogurušu, lai smietos, bet kaut kur dziļi iekšā manī kāds noteikti smejas. Es vairākas reizes saku, ka ir okei, viesmīlis mums beigās iedod 10% atlaidi un J. tos pašu 10% pieliek atpakaļ dzeramnaudiski.

Tas ļoti nepāprotami bija topinambūru deserts ar topinambūru saldējumu un tas “bumbieris” bija mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis kā mēģināt paskaidrot nepaskaidrojamo. Laba ideja un interesanta pārmaiņa dzīvē, man patika, piemetu prātā, ka jāpapēta vairāk par topinambūra lietojumu desertos. J. šokolādes kūka bija tāda drusku uz braunija pusi, tāda elastīgi košļājama, man kā cilvēkam, kam negaršo šokolādes kūkas, likās izcila. Patiesībā vienīgais viduvējais visu vakariņu laikā bija kafija.

Nākamajā dienā mēs uzzinām vēl divas lietas: 1) ka mums Pegasus patika labāk par to porstugāļu restorānu un 2) ka mazāk noslogotos laikos Pegasus ver augšējos stāvus ciet.

Pēc restorāna mēs teorētiski varētu vēl iet pastaigāt pa vecpilsētu, nav tik vēls. Bet pēdējās darba nedēļas ir bijušas galīgi vampīri, mums nav spēka. Tā vietā J. nopērk vīnu, mēs atgriežamies viesnīcā, sēžam burbuļvannā, dzeram vīnu un ēdam želejkonfektes. Un smejamies, ka no vot vienu reizi dzīvē mēs kaut ko daram tradicionāli klasiski romantiski (jo lielākoties mēs Valendīndienu vispār īstajā dienā nemaz nesvinam).

Gēteborga 9: mājupceļš un piezīmes

Autors: lauma

Datums: 2025-08-30

Tēma: 2025-08 Zviedrija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Piektdien noprezentēju un dodos mājup. Pastaigāties ar čemodānu pa Gēteborgas kalniņiem un lejiņām ir nogurdinoši, un karte visu laiku mēģina navigēt mani pa daudzajām kāpnēm – vismaz līdz es attopos uzlikt, ka mani jānavigē kā velosipēdistu. Tad iet labāk. No rīta vēl arī līst.

Lidostā es nosēžu pusstundu uz čemodāna pie bagāžas nodošanas, jo es varbūt esmu laicīgi, bet bagāžas pieņēmēji gan nē. Lidosta kā jau lidosta, paldies dievam, ne pārāk liela, bet garlaicīga gan. Nopūšos, kad man uztaisa kafiju kartona krūzē un tad pārlej manējā. Neizstāvu rindu pēc smukajām sīrupainajām bulkām, bet dabūju garšīgu kardamonmaizi. Izlidojam laicīgi, mēģinu gulēt lidmašīnā, nesanāk, jo manā logā ir saule un tur atbalstīties ir karsti.

Gēteborga ir skaista, ceļojums ir bijis zinātniski produktīvs un iespaidos bagāts, bet es ilgojos pēc mājām, savas gultiņas un dušas kur kārtīgi noberst visu, kas izsvīsts, stumdot čemodānu pa Gēteborgas kalniem. J. mani savāc Rīgas lidostā, es svētlaimīgi iezveļos savā ierastajā pasažiera vietā un gandrīz jau taisos izkust… “Hei, kāpēc mums deg check engine lampiņa?”

Bet es tiku pie savas dušas. Pat tajā pašā vakarā.

P.S. Jau pirmajā dienā, kad satiku zviedru valodu protošos biedrus, uzdevu jautājumu, par ko sen jau biju prātojusi – kā pareizi izrunā tehniskās augstskolas, kas organizē skolu, vārdu un kā vārdā tā ir nosaukta? Jautāju latviskās atveides dēļ. Saņēmu dziļu un izmeļošu atbildi, kas manas pārdomas par atvedi tikai samudžināja: augstskola nosaukta britu čaļa Čalmersa vārdā, bet zviedru valodā nav īsti labas “č” skaņas, tāpēc zviedri paši saka “Šalmers”. Vikipēdija saka, ka čalis esot bijis zviedru izcelsmes, bet izrunas dod abas. Tā es arī palieku neizlēmusi.

P.S.2. Ātri pārliecinos, ka zviedru valodas izrunas īpatnības ir jāuztver ar pietāti, un pārāk paļauties, ka nezinot uzminēs pareizi, nevar: Emil izrunājas gandrīz kā [Iemil], Heden ir tuvāk [Hieden], un Tjörn ir pa vidu starp [Šēn] un [Šōn].

P.S.3. Mokos un putrojos arī ar pareizo pilsētas nosaukuma atveidojumu latviski – gan Vikipēdijā, gan lielajā atlantā ir Gēteborga, bet manas smadzenes mani bieži trollē un es brīžiem kļūdaini rakstu ar u. Bloga ierakstus dabūju masveidā labot vairākkārt.

Gēteborga 8: ceturtdiena ar baznīcām un būvdarbiem

Autors: lauma

Datums: 2025-08-30

Tēma: 2025-08 Zviedrija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Ceturtdienā mums sākas mazliet vēlāk, jo pirmo rīta stundu ir bijušas aizņemtas lielās telpas. Es mēģinu to izmantot, aizejot uz Vasas baznīcu, varbūt būs vaļā.

Ir!

Iekšdurvis ar apaļiem lodziņiem un vara apkalumiem man mazliet atgādina fantāziju zemūdeni. Ārējās durvis rotā lieli gredzanveida klauvēkļi/rokturi, kurus zobos tur fantastiskas kaķu sejas. Plāksnīte pie sienas mani informē, ka šī 20. gs. sākuma celtne* ar nedaudz jūgendstila iezīmēm. Es kā nespeciālists tās iezīmes nesamanu, bet kaut kas interjerā man atsauc atmiņā Oslo rātsnamu. Iespējams, milzīgais gleznojums aiz altāra ir stilistiski līdzīgs, Jēzus, kas uz mani no augšas noskatās ir tāds mazliet robusts. Gleznojamā dominē oranžā un brūnā krāsa, zilgano atstājot fonam un radot sajūtu par to, ka svēto nimbi izstaro skaistu, dzeltenu gaismu. Baznīcas interjers ir ļoti dekoratīvs, taču ne super cakains un kaut kas tajā visā man atstāj tādu mazliet tautisku tautisku noskaņu. Baznīcniekiem domātie soli ir brūni, taču to galus veidō saļsvītrots koka noslēgums ar apmēram galvas augstumā iegrieztu rakstainu krustu uz apaļas saulītes fona. Logi ir salīdzinoši vienkārši, veidoti no viegli krāsainiem stikla kavadrātiņiem. Galvenās telpas aizmugurē ir vairāki interjerā iederīgi zaļgani un brūnikoka galdi ar krēsliem apkārt, liekas, ka te reizēm notiek arī kaut kādas nelielas draudzes biedru satikšanās, ne tikai dievkalpojumi. Aizmugurē pa vidu ir liels, stilizēts metāla globuss ar iedegtām svecītēm spirālveidā apkārt. Baznīcas dažādās pilsētās ir ļoti dažādas, dažādos laikos un dažādās valstīs cilvēku sajūta par greznumu ir bijusi ļoti dažāda, taču subjektīvi man šī liekas īpaši skaista: grezna, iespaidīga, bet samērīga, ja tā drīkst teikt. Ceru, ka paliks man prātā uz nākamajiem gadiem.

Priecājoties par baznīcu, mazliet nokavēju. Vajadzēja piecelties mazliet agrāk.

Pusdienlaikā ejam atkal uz to pašu studentu ēdnīcu, kur bijām pirmdienā, pēc pirmdienas izgāšanās (diezgan burtiski – pamatīgi nolēju galdu) esmu iemācījusies liet auzu pienu no termosa pie kafijas lēni un uzmanīgi un šodeiz neko nenoleju. Man sāk rasties aizdomas, ka es katru reizi Skandināvijā atklāju, ka man garšo auzu piens, un katru reizi aizbraucot to aizmirstu. Jālabojas. Auzu piens ir garšīgs! Čalis, kas krāmē ēdienu ir tik veikls, ka es nepaspēju pateikt, ka, nē, man nevajag zaļās pupiņas! Kad pieminu to I., viņa laipni piedāvājas mani izglābt no pupiņām, tās apēdot. Lieliski. Es pastāstu, ka vairumam latviešu ļoti patīk pākšu pupiņas, es esmu izņēmums.

Es pēcpusdienā pabeidzu savu prezentāciju salīdzinoši laicīgi, un ieklausījusies sevī saprotu, ka nē, funkcionālās programmēšanas spēja manī ir izsīkusi. Metu pie malas dižos darbus un eju mazliet pastaigāt.

Pa ceļam uz viesnīcu es noeeju gar mākslas muzeju, liela, milzīga dzeltenu ķieģeļu ēka ar skulptūrām priekšā un ieeju caur pagrabu un nopērku pāris magnētiņus ar gleznām ģimenei. Muzejs drīz vērsies ciet, to apmeklēt drīzāk ir vērts “svaigā dienā”, bez ilgstoša noguruma priekšā. Pasēžu mazliet atpūsties muzeja priekšā pie Neptūna strūklakas. Sūtu J. bildes. Abi augsti profesionāli vienojamies, ka Neptūnam ir smuks dibens, bet mazliet ņirdzīga seja ar superlielu degunu.

Kādā brīdī saule ir atgriezusies, kad iegriežos viesnīcā nolikt datoru, nepaņemu platmali. Šo pēdējo es vēlāk nožēloju.

Izmetu loku pa vienu no vecākajiem pilsētas rajoniem un iegriežos Gēteborgas domā. No ārpuses baznīca kā jau baznīca, skaista, dzeltenas sienas ar dekoratīviem stūrīšiem un izciļņiem, pie ieejas kolonnas, tornis ar sarežģītu vara jumtu. Bet nekā elpu aizraujoša. Ieeju iekšā. Tur ir balti, gaiši un viegli. Lieli logi visapkārt, baltas kolonas. Atsevišķas zelta detaļas, piemēram, aiz altāra ir zelta tēls, aiz kura ir paslēptas lampiņas, kas apgaismo aiz tēla esošos zelta mākoņus un starus. Centrālais gaismeklis ir mūsdienīgs, liels, salīdzinoši vienkāršs apzeltīts aplis ar iekšā iestrādātiem gaismekļiem. Kāds cilvēks spēlē klavieres, kaut ko maigu, ko es neatpazīstu. Apsēžos pašā aizmugurē un kādu brīdi klausos, ir ļoti, ļoti skaisti. Sešos sākas lielā zvanīšana un pēc tam drīz taisās sākties dievkalpojums, es dodos tālāk.

Kādu brīdi svārstos, bet tomēr nolemju aiziet arī līdz Jētas upei. Tas nav tālu, varbūt būs smuki.

… Nebija tik smuki, kā cerēju.

Pa ceļam redzu vēl kanālus ar jaukiem tiltiņiem un apskatu Gēteborgas vācu baznīcu, tā ir ciet, bet no arpuses mīlīga. Kad nokļūstu pie upes, secinu, ka vide apkārt ir diezgan industriāla – lai gan promenāde ir jauki izbūvēta, pāri upei ir industrālā osta, savukārt aiz muguras ir milzu celtniecības darbi. Ūdens grimstošās saules gaismā ir skaists kā vienmēr, bet drusku smird pēc kuģu degvielas un arī netālu pietauvotie muzejkuģi ir karakuģi, līdz ar to galīgi ne manā gaumē. Paejos pa promenādi līdz Lilla Bommen (mazliet smieklīga skata modernisma daudzstāvene), kas manā kartē ir atzīmēta kā skatu punkts, bet pie skata netieku: vai nu ir pārāk jau vakars, vai arī šī ēkas augša nav publiski pieejama vispār, tā arī skaidrībā netieku. Aizeju līdz Gēteborgas operai (daudz modernisma, asi stūri, zils, brūns, balts), uz kuru aktīvi plūst cilvēki (laikam drīz izrāde), paveros no pieklājīga attāluma uz lielu, par viesnīcu pārvērstu, burukuģi un nolemju, ka nu nebūs, promenāde zaļāka nepaliks, jādodas viesnīcas virzienā.

Un tad man nākas iet caur būvdarbiem, kā tajā mirklī šķiet, mūžību. Gods un slava, visur ir ļoti skarbi ar nožogojumiem izdalīti pamatīgi gājēju ceļi, nevienu mirkli nav sajūta, ka tūlīt mani sabrauks, bet tas arī vienīgais labais, ko es varu pateikt. Tikai pēc tam vakarā es beidzot sazīmēju kartē atslēgvārdu “Västlänken” un izlasu, ka Gēteborgā tiek būvēts Rietumu savienojums – milzīgs dzelceļa savienojums, kas palīdzēs atslogot Centrālo staciju. Līdz ar to nav nekāds pāsteigums, ka tā kā mans ceļš no Jētas ved gar centrālo staciju, man sanāk iet gar pilsētas lielākajām būvbedrēm. Un tie būvdarbi, kas man sajauca ceļu trešdienas vakarā, ir šis pats projekts, bet tur būs otra pazemes stacija. Un būvdarbi, kam trāpīju virsū pirmdien, ir trešā pazemes stacija. Tāpēc tik daudzās vietās pilsētā ir būvdarbi ar diezgan glīti apgleznotām sētām – tie visi ir saistīti ar Rietumu savienojuma izbūvi. Interesanti, kāda būs pilsēta pēc gadiem pieciem vai bik vairāk, kad šis viss būs pabeigts? Pilnīgi noteikti, vēl glītāka.

Gar centrālo staciju iznāku sev pazīstamajā smukajā pilsētas daļā un atkrītu parka stūrī uz soliņa pūtināt kājas. Čatā čīkstu J., cik ļoti esmu nogurusi, un cik ļoti kājas ir nostaigātas, un ka visu vasaru iestaigātā iešļūcene pēkšņi šorīt ir nolēmusi spiest uz lielā pirksta nerva, un ka būtu jāēd un es esmu tik nogurusi, ka nespēju vair nekur iet un neko domāt, un tik nogurusi… J. iesaka japāņu restorānu Zozaki pāri kanāliņam. Es stulbi mirkšķinu acis vispirms uz telefonu un tad pāri plecam uz attiecīgo restorānu. J. raksta, ka atsauksmes esot labas. Tie ir mazāk kā 200 m. To es varu.

Šis nepārprotami nav modernā minimālisma restorāniņš. Mani sagaida dīvaina pārsmaidoša policista skulptūra, miljons lampiņas, gar visām malām izliktas ar ūdeni pildītas japāņu dzērienu pudeles, kā arī simtiem visādu klišejisku japāņu rotājumu. Fonā skan maiga mūzika. Sasmejos par sava prāta radītajām asociācijām – tā kā Japānā neesmu bijusi un kopumā par japāņu kultūru zinu maz, šis viss man asociējas ar vairākām kiberpanka datorspēlēm, ko esmu spēlējusi. Tajās praktiski vienmēr ir kāda japāņu ēstuve. Man iepatīkas.

Pasūtu terijaki lasi, komplektā, izrādās, varu pati ieliet sev miso zupiņu un paņemt garneļu čipšus. Zupiņa droši vien skaitās trūcīga, jo viņā nav tofu, loku vai jūrazzāļu, bet man tā šķiet dievu padzēriens – gan noguruma dēļ, gan arī tāpēc ka man nemaz negaršo ne loki, ne tās jūraszāles, vismaz ne zupā. Kad atkal paprasu vienkārši tēju, dabūju atkal ar grauzdētiem rīsiem, un tā ir baigā manta. Jāatceras Latvijā! Mans lasis ierodas uz karstas čuguna pannas, terijaki mērce apkārt met lipīgus burbuļus. “Be careful, this part is very hot, please, don’t burn yourself!” mani intensīvi brīdina viesmīle (“Esiet uzmanīga, šī daļa ir ļoti karsta, lūdzu, neapdedziniet sevi!”) Rīsi ir salipuši garšīgajā veidā, lasis ir maigs, mērce ir intensīva, ārkārtīgi labs un spēcinošs noguruma ēdiens. Desertā paņemu ceptus banānus ar saldējumu, nav slikti, bet jāatzīst, ka deserti nebūs šī mana ceļojuma augstākais punkts.

Mājupceļā uz viesnīcu vienu brīdi ielas pašķiras tā, ka es ieraugu, ka lunaparkā ir izgaismots panorāmas rats un tornis. Pēc labas paēšanas kājās ir atgriezies tieši tik daudz spēka, lai šķistu pieņemami paieties pāris kvartālus uz lunaparka pusi, lai noskaidrotu, vai nesanāk labāka bilde. Nu… tā ar dievu uz pusēm – panorāmas rats ir izgaismots, bet būvdarbi priekšā ir gaišāki.

_______________

*) Man ļoti patika, ka pie katras baznīcas, ko es Gēteborgā redzēju, bija neliela plāksnīte zviedru un angļu valodā – pamata informācija par baznīcu, kad celta, kas ir ahitekts, kaut kādi interesanti fakti. Ticu, ka daudzus cilvēkus tas neinteresē, bet es lasīju un priecājos, ka uzzinu nedaudz konteksta.

Gēteborga 7: vienkārši trešdienas vakars

Autors: lauma

Datums: 2025-08-29

Tēma: 2025-08 Zviedrija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Trešdienā turpina būt apmācies un brīžiem nedaudz pil lietus. Pusdienlaikā viens no vietējiem biedriem saka, ka šis beidzot ir normāls Zviedrijas laiks, nevis tas, kas bija pirms tam. Es smejos, ka I. nav pasūtījusi pasākumam pietiekami daudz saules, viņa atbild, ka viņa visu iztērēja svētdien. Es piekrītu, ka svētdien bija baigi labi. Pusdienās štrumējam atkal citu studentu ēdnīcu, tur ir apcepti ņoki. Priekš manis nedaudz par sāļu, tā man te brīžiem Zviedrijā gadās. Vēl es uzzinu, ka “smaka” zviedriski ir garša, jo tas rakstīts uz piena pakas. Leģendāro sēni tomēr ir izvārījusi un izcepusi I. Neko, dzīva. I.

Vakarā mums ir kopējās vakariņas, iespējams, vecā bārā. Neliels bariņš uz tām ejam ar kājām dabūju paskatīties vēl smukas ķieģeļu un koka mājiņas. Mazu brīdi noder lietussargs. Tur uz vietas ir skaisti, bet mazliet par skaļu. Es īpaši priecājos par griestiem, kur uz flīzītēm attēloti gulbji. Pagaršoju kaut kādu vietējo alu, laikam ipu, pagaršoju tās slavenās gaļas bumbiņas (tuč par sāļu, lielisks kartupeļu biezenis, jauka mērce). Pļāpajam par zinātni, par muļķībām, atkal par zinātni. Uzzinu, ka šajā zinātnieku grupa izpratne par LLM trūkumiem ir ļoti spēcīga. Mazās kopienas bonuss – ar katru pasākumu sarodam un jokot par dzīvi paliek arvien vieglāk. Kaut kādā brīdī pārvācamies uz citu bāru tajā pašā ielā, kur ir daudz klusāks. Vienā brīdī sarunas aizklīst uz rubika kubiem, jo viens no biedriem ir ar tiem aizrāvies.

Mājupceļā es uzraujos, ka neesmu pietiekami rūpīgi paskatījusies karti un vismaz pāris vietās zaļumu un celiņu vietā ir milzu būvdarbi. Nu cik var, es nopūšos, bet kaut kā mājās tieku, pa ceļam sabildējot vairākas skaisti izgaismotas fasādes. Vienā parkā ir sarkanu ķieģeļu baznīca ar spicu torni in visādiem spiciem stūrīšiem un gotiskiem logiem, Hagas baznīca. Parkā no tās netālu ir skulptūra, kas atgādina lielu, gaisā pakārtu mugurkaula fragmentu ar ribām. Viena no dekoratīvajām ķieģeļu ēkām esot Gēteborgas universitātes sociālo zinātņu biblotēka, viena, vēl krāšņāka, varbūt ir skola. Gēteborgas universitātes galveno ēku rotā milzīgas, labi izgaismotas kolonnas. Bētlemes baznīca tumsā izskatās pavisam neierasti – milzīga, kantaina fasāde, apakšā izgaismota kolonu rinda ar koka duvīm gabaliņu uz atpakaļ, virs tās, laikam taču nerotātā fasādē, spilgti izgaismoti vitrāžlogi, vēl virs tā apaļš, rūtots, neizgaismots logs, tālāk uz augšu kaut kas tumšs, taisns un nesaprotams. Būtu interesanti dienā redzēt, ko es naktī neredzēju un nesapratu.

Viesnīcā aizmiegu gandrīz momentāni un neko uzrakstīt neizdodas.

Gēteborga 6: vienkārši otrdienas vakars

Autors: lauma

Datums: 2025-08-29

Tēma: 2025-08 Zviedrija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Otrdienas rīts sākas ar to, ka viena no korsetes ribām ir izlīdusi pasauli paskatīties. Nopūšos, bet līdzi ir šujampiederumi un diezgan resns diegs, kaut kā sašuju, pirms doties uz universitāti. Pa ceļam pie universitātes kvartāla ieraugu kafijvietu, paņemu kafiju, bet tā garšo mazliet par daudz dedzināti rūgta priekš manas gaumes. Universitātē mums ārkārtīgi saprotamu iemeslu dēļ ir tikai šķīstošā kafija – tā nav slikta un vispār I., kas mūs visvairāk organizē un aprūpē, ir tēju cilvēks. Bet man pietrūkst manas izvirtīgi labās kafijas. Pusdienās vietējie biedri aizved mūs kaut kādu nelielu Dienvidāzijas ēstuvi ārpus universitātes kvartāla, diemžēl neatceros precīzāk. Ir ārkārtīgi silta saule, mūsu ir daudz priekš mazās ēstuvītes mērogiem un mēs aizņemam pusi no āra galdiņiem. No vienas puses, neesmu dienas piedāvājumu cilvēks, no otras puses – mazāk jāmokās ar izvēli. Dabūju mazliet paasu jēru ar rīsiem, kartupeļiem un salātiem. Pļāpājam juku jukām par valodām, piedzīvojumiem dažādās pasaules valstīs un es drusku cepos ārā. Vakarpusē, kad ir daudz labas zinātnes paveikts, es nolemju uz viesnīcu doties atkal ar pavisam nelielu līkumiņu, bet šoreiz pa citu pusi – jau vairākas reizes esmu ievērojusi lielu baznīcu tikai nedaudz nost no mana parastā maršruta.

Klātienē Vasas baznīca ir skaista un iespaidīga. Tā ir būvēta 20. gs. sākumā no lieliem dzeltenbrūniem blokiem vismaz divās krāsās. Tā nav gotiskā caku baznīca, šeit modē ir lieli un pamatīgi rotājumi – arkas, piebūves ar dažādu līmeņu jumtiņiem, lieveņi, kolonnas veido savdabīgu pakāpju un kārtu sistēmu. Es neesmu šo baznīcu nekad agrāk redzējusi, taču kaut ko viņa man ļoti skaidri atgādina. Iespējams, no šādām baznīcām iespaidojas noteiktu žanru mediji, kad attēlo rūķu arhitekturu. Ieeja ir zem zvanu torņa un blakus tam ir vēl viena fasāde ar V veida jumtu un skaistu, apaļu logu. Kāpnes ir tik plašas, ka vienā pusē tās ir nokrautas ar puķupodiem. Diemžēl iekšā netieku, ciet ir ne tikai durvis, bet tām priekšā vēl ir arī pamatīgi metāla vārti. Škrobe, es ļoti gribēju redzēt, kāda tā ir iekšpusē.

Pāri ielai ir Vasas parks, kura vidū ir arī kārtējā ārkārtīgi glītā ķieģeļu ēka, laikam Gēteborgas universitātes humanitāro zinātņu fakultāte. Gandrīz neskauž. Saule vakarpusē ir izbeigusies, un brīžiem pat nokrīt pāris piles lietus. Ejot uz viesnīcu, es iztēlojos, kur visur es varētu vēl iet, bet tiklīdz esmu šķērsojusi viesnīcas numuriņa slieksni, pār mani pārveļas nogurums kā jūra, un nekāda iešana nav iespējama. Varbūt vienīgi uz picēriju uzzināt, vai šodien ir arī parastā picu mīkla ar glutēnu.

Parastā picu mīkla ir. Pica, ko man atnes, ir ar izcili pufīgām maliņām, kuras pat ir garšīgas un nemaz nav sausas. Trīs reizes pārlasu ēdienkarti un beigās izvēlos picu, kas ir nosaukta vienkārši par Best of the Best, viņi ar to ir kaut kādās sacensībās uzvarējuši. Tur ir gaiša mērce, sieri, rukola, šķiņķis un visādi labumi. Un, vispārsteidzošākais, ar sinepēm marinētu ābolu gabaliņi. Nē, es nesaprotu, kā to dara, bet tie šķita apstrādāti un tiešām drusku pēc sinepēm garšoja. Sūtīju J. bildes, kā man atnesa kokteili, kurš bija gandrīz, gandrīz vai persiku sorberts ar rumu, stāvēja drusku kaudzītē. Vislabāk ēdiens garšo kompānijā, bet šis bija nākamais labākais.

Gēteborga 5: vienkārši pirmdienas vakars

Autors: lauma

Datums: 2025-08-29

Tēma: 2025-08 Zviedrija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Pirmdienā no rīta es nepamanu I. dāsni sagādātās instrukcijas un izmaldos pa universitātes kvartālu. Kad nokļūstu īstajā vietā. ir daudz labu darbu un daudz mācīšanās (arī vecais “es šito izdaŗīšu pirms skolas” beidzot ir pabeigts, cik var). Pusdienlaikā mēs pārāk liela grupa ieveļamies vienā no studentu ēdnīcām, kur palikušas vairs tikai 3 porcijas ēdiena. Ejam uz nākamo. Tur mērcē ir baigi labie pēc estragona garšojošie sīpoli, nedaudz kraukšķīgi. Kad dienas darbi ir noslēgušies, es izveļos no universitātes un konstatēju, ka laiks vēl jo projām ir ārkārtīgi labs. Pāri ielai ir baznīca ar ārkārtīgi garu torni un kaut kādu nelielu parciņu rinda. Es skatos kartē, ka cauri tiem principā ar izplānot marštutu, kas neaizvirzās pārāk tālu prom no viesnīcas virziena. Apsēžos uz soliņa netālu no baznīcas un kādu brīdi prātoju, vai es gribu doties jebkur, vai vienkārši sēdēt un baudīt saulīti uz soliņa. Netālu studenti kaut ko grilē. J. čatā žēlojas, ka Latvijā ir auksti.

Krietnu brīdi pasēdējusi tomēr ceļos un eju paskatītes, vai Johannebergas baznīcā nevar ieiet. Nevar, ciet. No ārpuses Johannebergas baznīca ir nolēmusi atstāt iespaidu ar koptēlu, nevis ekstravagantām detaļām – vienkāršas, taisnas dzeltenu ķieģeļu fasādes, taisni, tumši jumti, bet tievs un proporcijās āāārkārtīgi augsts tornis. Pēc baznīcas tālāko ceļu izvēlos, pārsvarā vadoties pēc tā, kur kartē ir zaļi laukumi. Tā ejot, pirmais, ko atrodu ir Johannebergas ūdenstornis – augsta, seš- vai astoņstūraina celtne ar akmens pirmo stāvu un metālisku augšdaļu, kuras fasādi sapunkto daudzi nelieli lodziņi. Mūsdienās tas ir pārbūvēts – pilns ar nelielieliem īres dzīvoklīšiem. Diemžēl ārduvīm ir kods, lai aizsargātos pret tādiem kā es, kas grib zināt, vai nevar tikt augšā paskatīties apkārt.

Zaļā zona šajā pilsēdas daļā ir ļoti klinšaina, es nokāpju pa vairākām kāpnem, pa ceļam nelielā terasē caur krūmiem redzot mazliet skatu uz pilsētu, kādu baznīcas torni un Lisebergas lunaparka panorāmas ratu. Beigu galā es nokļūstu ne ļoti lielā, bet ārkārtīgi patīkamā parkā, kura vidū ir liels ar ūdensrozēm blīvi aizaudzis dīķis ar laika taču rododendriem apkārt. Vienā parka malā uz klinšu paaugstinājuma ir kaut kādas lielas ķieģeļu ēkas ar skaistām arkām un gaumīgiem rotājumiem. Es ātri pārstāju mēģināt par katru iespaidīgo ķieģeļu ēku skatīties kartē, vai tai nav norādīts vārds. Kā es par to turpināšu pārliecināties arī visās turpmākajās dienās, šajās Gēteborgas daļās, kur es visvairāk staigāju, ir ārkārtīgi daudz skaistas ķieģeļu apbūves – visvairāk daudzstāvenes ar kaltiem balkoniem, stūra torņiem un/vai skaistiem durvju portāliem, bet ir arī mazākas ēciņas ar skaistiem lievēniem un interesantiem jumta balstiem. Kad es par to trešdien ieminos vienam no biedriem, viņš nopūšas, ka šie ir veci Gēteborgas rajoni, un mūsdienās cilvēki būvē pārāk praktiski. Pazīstama sajūta.

Turpinot ceļu tālāk, es trāpu uz kaut kādiem būvdabiem, kurus ierobežo tiešām glīti apzīmēta koka sēta.

Kad beidzot iznāku pazīstamā vietā, tas ir netālu no Lisebergas lunaparka. Iela ir pilna ar restorāniem, bet es kaut kā nespēju izvēlēties, nezin kāpēc bez J. iedrošinošās klātbūtnes tas šķiet stulbi sarežģīts uzdevums. Kad es esmu nostaigājusi šo ielu pāris kavartālu garumā, padodos – viesnīca nav tālu, nolikšu mantas, J. teica, ka pie viesnīcas ir laba japāņu vieta.

Japāņu vieta ir valdzinoša un es akūti izjūtu, ka ēdiens būtu garšīgāks, ja J. būtu līdz. Nu gandrīz burtiski – te ēdienkartē ir vismaz divas labas ar ēdieniem, kas ir paredzētas ēšanai kopā, grupās, nu vismaz divatā!!!! Pie netāla galdiņa sēž palielāka grupiņa āzijiska izskata kungu, kam viesmīle ļoti rūpīgi māca, kā kopējā katliņā galda vidū mērcēt buljonā savus ēdiena gabaliņus. Es, lai izbēgtu no analīzes paralīzes, pasūtu bento, tur bieži ir no visa pa druskai. Un vienkārši tēju, nespecificējot kādu. Man atnes zaļo ar grauzdētiem rīsiem. Bento bija nenormāli garšīgs un tur bija no daudz kā pa druskai – kaut kādi, iespējams, terjaki mērcēti dārzeņu rullīži, panko garneles, tempuras dārzeņi, mazliet laša, pāris suši, vēl šis tas. Kad pirms bento man maza auguma vecāka sieviete atnes miso zupiņu, viņa saka vienkāršu “soup”, un viņai ir tāds akcents, it kā viņa būtu nenormāli priecīga iedot man zupu. Vai arī viņa ir priecīga, es nezinu. Bet man pielīp viņas prieks. Ēdu zupiņu, ēdu savu garšīgo bento, dzeru savu jauko tēju un priecājos. Atzīmēju Mikado savā kartē, varētu atgriezties.

Gēteborga 4: Šērna

Autors: lauma

Datums: 2025-08-27

Tēma: 2025-08 Zviedrija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti

Svētdienā mums ir sarunāts pusdivpadsmitos tikties stacijā un braukt pabaudīt dabu. I. un Ā. ir rūpīgi izklāstījuši plānu, ko un kā, pat divreiz, kur ar ko brauksim, kā pārsēdīsimies un tā, bet es nolemju paļauties, ka viņi ir pietiekami vietējie, lai zinātu. Ierodos mazliet ātrāk un kādas piecas desmit minūtes maldos pa staciju, meklējot tualeti. Atrodu, bet tā izrādās maksas, un tā, kā es gribētu tikai mazgāt savu termokrūzi, tad es to neizdaru un kafiju nenopērku.

Uz perona satieku nelielu bariņu cilvēku, visus jau pazīstamus. Pēc iekāpšanas vilcienā I. nopūšas, ka no vienas puses žēl, ka studenti mūs uzskata par veciem un garlaicīgiem un nepievienojās, bet no otras puses tas ir vienkāršāk, jo mēs visi jau esam pazīstami un ar studentiem viņa vairāk censtos būt laipna un izpalīdzīga namamāte. Priekš zinātnieku standartiem mēs tiešām esam labi pazīstami – vairāki klatesošie strādā kopā, daži ir pazīstami gadu desmitiem, pat es esmu pilnīgi visus satikusi pagājušajā vasaras skolā un laikam gandrīz visus pirms krietniem gadiem, kad vasaras skola bija pie mums. Pasaulē, kur kontakti veidojas satiekoties konferencēs, šis ir labi. Bet tai pat laikā, es tik ļoti nespēju iztēloties, kādam jābūt cilvēkam, lai uzskatītu I. par vecu un garlaicīgu. Bet nu, tā kā studenti nav jāapuišo, I. izvelk no maisiņa šujamos piederumus, un sāk lāpīt to paši maisiņu. Un izrāda krekla piedurkni, ar ko viņa plāno darboties pēc tam, kad maisiņš būs salāpīts. Es atzīstu, ka man patiesībā ir līdzi paņemts lāpāms krekls, bet tas palika viesnīcā.

Pēc vilciena mēs iekāpjam autobusā. Es saprotu, ka esmu pazaudējusi blūzes piedurknes pogu, I. man piedāvā, ka, ja man der šī nesmukā plastmasas poga no viņas šūšanas komplekta… es sākumā mēģinu atteikties, bet jau pēc trim minūtēm pārdomāju: šīs blūzes piedurkne ir smaga un ārkārtīgi tizli plandās bez pogas. Tā nu mums ir šūšanas pulciņš.

Kāpjot ārā no autobusa, kaut kas noknikst un es sev par milzu pārsteigumu autobusa vidū atrodu savu oriģinālo pogu, varēšu kādreiz pāršut smuki. Autobusa pieturā pievienojas Ā., kam te netālu ir vasaras māja, kā arī trīs Gēteborgā dzīvojošie pētnieki, kas uz šejieni – apmēram 60 km – ir atbraukuši ar velosipēdiem.

Mēs esam Šērnas salā (Tjörn) netālu no Pilanes skulptūru parka. Ā. ierosina pastaigāt pa apkaimes dabas pakām, bet uz Annas skulptūru skatīties no attāluma, jo skulptūru parkā brīvi staigājot govis un daļai cilvēku reizēm ir bail no govīm. Anna ir milzīga balta, vertikāli izstieptas galvas skulptūra un tiešām mēs to ieraugām vairākkārt.

Pirms došanās takās mēs ieejam vietējā veikaliņā pēc launaga uzkodām. Tas ir salīdzinoši liels, gaišs šķūnis, kur pārdod mazliet suvenīrus, mazliet vietējos dārzeņus, mazliet piena produkcijas un apmēram īkšķa lieluma tomātiņus. Es nopērku ķekaru vīnogu, gabalu vietējā siera un turzu īkšķa lieluma tomātu, kā Ā. piemin kā ļoti labus.

Tomāti ir dzelteni ar dažām sarkanām svītriņām, tieši tik lieli, lai pa vienam lieliski ietilptu mutē, un ārkārtīgi, katastrofāli un neiespējami saldi. Mana tūta ir beigusies, pirms mēs kārtīgi ieejam takās, un pirmo reizi dzīvē es nožēloju, ka neesmu paņēmusi vairāk tomātu.

Izpļautas takas un koka laipiņas mūs ved starp granīta atsegumiem, sausu, dzeltenu zāli, dažādām pļavu puķēm un dažiem lielākiem vai mazākiem kokiem. Granītu daļēji sedz tumši zaļas, sakaltušas sūnas un milzīgs daudzums rožainu viršu. Diena ir silta un saulaina. Es, raizējoties par to, ka iepriekšējās dienās salu, biju drošībās pēc uzvilkusi apakšā divus kreklus, bet staigājot ir brīžiem pat karsti. Taku pāris vietas ierobežo smagi koka vārti, kas paši aizveras ciet, visticamāk, dzīvnieku kontrolei. Pie vieniem vārtiem ir liels ozols, un uz tā aug milzīga, koši dzeltena, krunkaina sēne, kas kļūst par dzīvu diskusiju objektu. Mēs to safotogrāfējam. Biedri noskaidro, ka gūglesprāt, šo sēni angliski sauc par meža cāli (chicken of the forest) un ka tā, iespējams, ir ēdama. Taču visi vienojas, ka gūglei noteikti nevar uzticēt kaut ko tik svarīgu kā veselība sēņu jautājumos. Tālāk mēs aizrunājamies par to, ka sēņošanas padomi pārsvarā nepārnesas no valsts uz valsti, izņemot to vienu, kas ir mācīts man, tas ir, nekad neēst sēnes par kurām neesi 110% drošs, ka tu zini, kas tas ir.

Pirmā vieta ar galdiņiem ir aizņemta, Ā. saka, nekas, nu tad mēs iesim uz vienu vēl smukāku. Nākamā vieta ir neliels soliņš uz liela granīta bluķa malas pavisam netālu no ūdenstilpnes. Ūdens ir auksts un dzidrs, mazgājot savu krūzi, es izbiedēju mazu zivtiņu. Mēs sēžam te kādu pusstundu, es ēdu ārkārtīgi garšīgu, daļēji nogatavinātam kamambēram līdzīgu sieru, piekožu vīnogas un domāju par to, ka šī ir dzīve. Kas tad vēl, ja ne šis. Ā. dalās ar kafiju, viņam termosā ir priekš katra gribētāja pa šļuciņai. K. vienā brīdī saka, ka viņš, protams, vakarā vēlreiz pārbaudīs pēc grāmatām, bet tagad tomēr paiešoties atpakaļ pēc tās sēnes.

Paēduši un sagaidījuši K. atpakaļ (vienā brīdī vēl viens biedrs iet meklēt, kur K. ir aizkavējies un uz vietas stāvētāju barā izplaukst līksmas diskusijas par to kā šī šausmu filmās vienmēr ir slikta zīme), mēs čāpojam tālāk. Čāpojiens brīžiem ir stāvs un grūts, un es elšu un pūšu un domāju, ka es arī gribu vecumdienās tādu mieru un jaudu kā ir Ā. Un kāpēc mēs te vispār kāpjam… un tad kārtējo reizi paveras skats ar jūru tālumā, viršiem, spicām klintīm, apaļiem granīta atsegumiem, dīvainām klinšu priedītēm un spītīgām pļavu puķēm. Ir sasodīti skaisti un visas grūtās čāpošanas vērts. Es mokos izbalansēt arī to, ka gribas nofočēt visu, bet pilnīgi noteikti nebūtu labi pazaudēties.

Vienā brīdī Ā. piedāvā sadalīties, te lūk esot foršs kāpieniņš pa tādu nelielu klinti, bet var iet arī drusku garāku ceļu pa taku. K. negrib kratīt pa klinti savu sēni un man vienīgajai ir dziļās iešļūcenes, nevis pie kājas piesietas kurpes, tā nu mēs noklausamies Ā. pamācību, ka kaut kur ir jāgriežas pa kreisi un ejam norādītajā virzienā.

Iespējams, tikai iespējams, es neesmu pilnīgi vienīgais cilvēks pasaulē, kas jauc labo un kreiso pusi vai kas nepamana viegli pamanāmas takas, bet mūsu vieglā taka nezkāpēc ietvēra laipošanu pāri lielam granīta atsegumam un drusku iekrišanu viršu pudurī pēc tam. Dzīves sīkumi, manas potītes un K. sēne paliek savās vietās.

Beigu galā mēs satiekamies pludmalē ar diviem mazītiņiem moliņiem. Pretī ir dažas salas, labajā pusē var redzēt arī izeju uz atklāto jūru. Daļa biedru ģērbjas un iet peldēt, es esmu aizmirsusi peldkostīmu Latvijā. Novelku apavus, savācu svārkus uz augšu un iemērcu pēdas līdz potītēm. Ūdens ir stindzinošs, ļoti labi, ka peldkostīms ir Latvijā. Daļa peldētāju pēc pavisam dažām minūtēm jau ir ārā, divi peldās ilgi, ilgi un beigās atgriežas ar vārdiem, ka viņiem esot licies nepieklājīgi likt mums tik ilgi gaidīt. Kamēr viņi peld, es apēdu pēdējās vīnogas, tad novelku žaketi, sarullēju rullītī, palieku zem galvas un atguļos uz vēja nopūstā molla. Es skatos zilās, viegli baltsvītrotās debesīs un man blakus klakst telefons. J. sūdzās, ka Latvijā esot auksts, slapjš un galīgi nelabs. Es nenoturos un aizsūtu pretī bildi ar savām debesīm.

Pēc tam mēs savācamies un ejam pie Ā. vakariņās uz barbekjū. Tas nav ļoti tālu, bet, bet, ir nogurts, ir jāiet brīžiem diezgan slīpi uz augšu un es domāju, nu kāc prikols dzīvot tik grūti sasniedzamā vietā. Kad neorganizētā barā ieveļamies Ā. viesistabā, mans pirmais jautājums ir, vai krāna ūdens ir dzerams. Jo es biju stulba un aizmirsu paņemt līdzi ūdeni. Krāna ūdens, protams, ir dzerams. Es atrodu tualeti, tā ir savienota ar nelielu saunu. Saunas otras durvis ir liels stikla panelis, kas izved uz mazu koka terasīti, kas ar rūpīgi piezāģētu maliņu beidzas ar milzīgu slīpu, viršiem noaugušu granīta atsegumu. Okei, mans jautājums par to “kāc prikols”, ir pamatīgi atbildēts. Pareizi ieskatoties, pāri koku galotnēm tālumā var redzēt arī jūru, un otrā stāva balkonā ir tālskatis, ar kuru var redzēt citādi neieraugāmas laiviņas. Tā pati terase, kas pie saunas telpas beidzas klintī, otrā galā pārvēršas augstā balkonā, jo klints ir ļoti slīpa. Uz balkona ir galdiņš ar krēsliem, kuros sēžot, var raudzīties pāri koku galotnēm. Ā. vienā brīdī piemin, ka viņi ar sievu šo vietu nopirkuši pēc tam, kad iepriekšējais pircējs ir pircis, bet nenopircis, jo sapratis, ka savu gatavo moduļu māju nemāk šajā slīpumā izstādīt. Ā. ir ģimenes loceklis arhitekts, kas ir palīdzējis šito izštukot.

Kādu brīdi mēs sēžam Ā. viesistabā, dzeram aukstu alu un vīnu un runājam visādus niekus. I. brīžiem spēlē klavieres. Vienā brīdī Ā. atgādina, ka pēdējā posma autobuss ir jāpasūta pa telefonu vismaz stundu iepriekš. Visi raustīgi saskatās, par spīti tam ka 9. cilvēku kompānijā vairāk kā puse prot runāt zviedriski, ir pilnīgi skaidrs, ka telefonsarunas te nevienam nav mīļas. I. nosmejas, ka labi, viņa uzupurēsies.

Un tā tiešām izrādās uzupurēšanās. It kā uzdevums nav grūts – mums pieteikt vajag transprotu, kam pēc saraksta jābūt predefinētā pieturā predefinētā laikā, mums pieciem vajag tikt uz to pieturu, kur mēs no rīta izkāpām no autobusa un trijiem vajag izkāpt pieturu ātrāk, jo tur ir viņu velosipēdi. It kā cilvēkiem, kas ir zvana otrā galā šāda lieta ir jādara katru dienu. Man kā valodas nepratējam paslīd garām sarunas pilnais sviestainums, bet viņi vairākas reizes pāprasa I. vārdu (kas patiesībā esot ļoti parasts zviedru vārds). Vņi grib vēl citus vārdus, uzstājīgi un vairākas reizes, bet, iespējams, pēc četriem padodas, jo mēs esam ļoti dažādās vietās dzimuši un mūsu vārdi ir diezgan dažādi. Viņi pārvieno I. no viena sarunas pieņēmēja uz citu. Viņi iespējams, nezina, ka mūsu pieturas atrodas visas vienā maršrutā. Viņi grib vēl vienu telefona numuru. Īsi sakot, pilnīgi neizskaidrojami autobusa pasūtīšana prasa vairāk nekā pusstundu un viens no zviedriski saprotošajiem biedriem komentē, ka visiem ir jautri, izņemot I. Bet I. ir varena un neapturama, atsaucīga un bezgalīgi uzstājīga, un mums beigās ir pasūtīts transports.

Ā. sagādājis plašu klāstu grilējamo un piebaro mūs līkus, ļoti iespējams, tāpēc, ka tie studenti uzskatīja mūs par veciem un garlaicīgiem, un neatbrauca. Uz balkona brīžiem ir vējaini, tveros no vēja viesitabā, kur pa lieliem logiem spīd iekšā ieslīpa, dūmakaina vakara saule. Vēl kāds mazliet paspēlē klavieres. Es paskatos uz galda stāvošo adāmgrāmatu, kurā es nesaprotu aprakstus, bet dažas no bildēm nepārprotami ir par skandināvu džemperiem ar apaļajajiem, rakstainajiem reglāna pleciem.

Ir mierīgi un idilliski, un mēs aizsēžamies, un pēkšņi uz to pasūtīto autobusu ir jāsteidzas. Divi no mums aizkavējas vairāk un saka, lai mēs ejam, viņi mūs iedzīšot. Gājiens nav garš un pārsvarā pa nogāzi lejā, bet, tik ļoti steidzoties, tas ir sasodīti grūti. Liels ir mans pārsteigums, kad pieturā mēs satiekam divus aizkavējušos biedrus priekšā. Un arī Ā., kas nemaz netaisās braukt ar mums. Izrādās, kaut kur starp mājām ir daudz īsāka taciņa. Un mūsu “autobusi” izrādās trīs taksometri. Jā, to var pasūtīt tikai noteiktā laikā, tikai noteiktā pieturā, tikai reizi stundā… bet fiziski tie ir taksometrauto.

Mums ir daudz laika, gaidot nākamo autobusu, kas tiešām ir autobuss, un mēs kā veci un garlaicīgi cilvēki blakus esošajā ne gluži bērnu laukumiņā izmēģinām visus tur esošos trenežierus. Nākamais autobuss atnāk laikā un izbrauc žigli, kā rezultātā mēs paspējam uz mazliet aizkavējušos vilcienu un neesam spiesti braukt pēdējo posmu uz Gēteborgu ar vēl vienu autobusu.

Vilcienā braucot, pa logu redz skaistus saulrietus, un mēs ar K. kaut kā aizpļāpājamies par dabu. Es saku, ka dzīvojot uz vietas, noteikti pierod, bet šodien bija ārkārtīgi skaisti. Viņš saka, ka Latvijā arī ir ļoti skaista daba, bet, jā, kaut kā citādāka sajūta. Es piedāvāju, ka iespējams, tāpēc, ka mums nav granīta klinšu visās malās. Bet vismaz dažas pļavu puķes sakrīt. K. saka, ka viņš novērtē, ka gan ziemeļos, gan Baltijā daudz vairāk novērtē dabu un tik ļoti neaizbetonē visu kā dienvidos. Es godīgi atzīstu, ka no iekšpuses, zinot visas politiskās peripētijas īsti tāda sajūta nav (es iedomājos simts kailcirtes simtgadei), bet es ļoti novērtēju, ka no malas tā ir redzams. Vienojamies, ka zaļumi ir ļoti svarīgi cilvēku veslībai, viņš stāsta, kā cenšas iet mājās kājām caur Gēteborgas parkiem (I. uz brīdi iesaistās, minot, kurš Gēteborgas virziens tas ir), es pastāstu, ka es pārcēlos dzīvot ārpus galvaspilsētas, lai dzīve zaļāka. Viņš saka, ka latviešu paradums veidot kapsētas mežā ir tik lielisks… un es par 110% piekrītu. Es pastāstu, kā nejauši ieklīdu Reikjavīkā vecā kapsētā, kur uz kapu kopiņām aug milzu koki. Un ka īpaši labi latviešu kapu “meži” izskatās ar svecītēm.

Pēc skaistās dienas es viesnīcā ieveļos laimīga un nogurusi. Man izdodas gandrīz pilnīgi pabeigt pēdējās dienās iesākto darba lietu, bet tās ielāde serverī tā bremzē, ka es nesaprotu, vai būs rezultāts, vai nebūs. Es apzinos, ka tik ilgi atlikt blogu nav labi, jo paliek grūtāk atcerēties notikumus, kurus es tiešām negribu aizmirst… bet ar šo apziņu es tā arī aizeju gulēt.

P.S. K. apskatījās grāmatās, ka sēne ir ēdama, bet daži cilvēki mēdz būt uz to alerģiski, tāpēc beigās I. to atdeva sev pazīstamam restorāna pavāram, kas viņu gribēja.

Gēteborga 3: Remfabrik

Autors: lauma

Datums: 2025-08-26

Tēma: 2025-08 Zviedrija, Ceļojumu stāsti

Interesanti, ka mājās es parasti aizeju jebkur pāris minūtes ātrāk nekā mana OSM karte rēķina, bet šeit 15 minūšu gājiens man prasa 20. Tas noteikti nevarētu būt saistīts ar apstāšanos pafotogrāfēt.

Esmu klāt trīs minūtes pirms trijiem. Gēteborgas Remfabrik pagalmā mani jau sagaida neliels pulciņš cilvēku, tai skaitā vairāki pazīstami. I. izskatās precīzi tāpat, kā es viņu atceros gan pirms diviem gadiem, gan desmit – smaids pa visu seju un kustīgs entuziasms visā.

Remfabrik ir 20. gs. pašā sākumā celta ēka (laikam 1900. vai 1901.), fabrika, kas auda konveijera lentes, industriālās revolūcijas piemineklis, kurā veiksmes un sagadīšanās pēc ir saglabājusies praktiski visa tehnika kāda nu tā gadsimta sākumā bija. Vispirms bija grūti nomainīt un uz beigām (1977. gadā to slēdza, jo lentēm vajag šauras stelles un grūti pārpofilēties) jau bija saprotams, ka tā ir vēsturiska vērtība. Tagad tur ir saziedots arī šis tas no citām fabrikām, bet galvenā vērtība tomēr ir tas, cik ļoti daudz ir iespējams aptvert par to, kā tieši tas notika 20.gs. sākumā. Vecākās stelles ir pat no 19. gs. beigām, jo fabrika ir dibināta 1891. g., bet pirmā ēka nodega.

Vispirms mūs uzved otrajā stāvā, neliela sporta zāles lieluma telpā, kas ir pilna ar stellēm. Fabrika ir būvēta pirms elektrifikācijas, tāpēc te pie upes bija rūpniecības rajons, jo vieglāk akmeņogles pievest, taču, kad tika elektrificēts, tas, ko izdarīja, bija nevis pārtaisīt visu kā mūsdienās, katram priekšmetam savs dzinējs, bet vienkārši centrālā ogļu dzinēja vietā nolika elektrisko. Tas ir, telpas vidū ir dzinējs. No dzinēja nāk milzīga transmisijas lente (platumā tā kā mana roka līdz elkonim apmēram), kas savieno dzinēju ar stieni pie griestiem. Stienis ir visā telpas garumā, pie šī stieņa ar tievākām transmisijas lentēm ir piestiprināta puse no telpā esošajām stellēm, kā arī otrs tāds pats stienis paralēli, pie kura ir pārējās stelles. No abiem stieņiem dažas transmisijas lentes iet arī cauri griestiem uz trešo stāvu. Daudz dažādu drošības iemeslu dēļ visas stelles mūsdienās nav pie motora pieslēgtas, bet mums ieslēdz un parāda, kāds troksnis un kustība ir, ja rotē tikai transmisijas stieņi un lentes uz stellēm. Pirms ieslēgšanas ir zvaniņš, lai drbinieki uzmanās un nebāž pirkstus, kur nevajag. Un nestāv, kur nevajag. Kad gide izslēdz motoru, siksnas un riteņi vēl griežās… un griežās… un griežās… kārtīgas vairākas minūtes, inerce ir liela. Ja visur ir pievienotas stelles, droši vien, berze ir lielāka un viss apstājas ātrāk, bet šā vai tā ir skaidrs, ka, ja tu toreiz iegrūdi roku, kur nevajag, tad rokas tev vairs nebija un apturēt paspēt neko nevarēja.

Cilvēku, kas apkalpo stelles (tās bija lielā pārvarā sievietes), galvenais pienākums bija mainīt atspolēs spolītes. Kad spole tukša, transmisijas siksna jāpārceļ uz brīvgaitas cilindru (diemžēl nepajautāju, ar kādiem rīkiem vai ko to darīja, noteikti ne ar plikiem pirkstiem), jānomaina spole, jāpāceļ siksna atpakaļ. Spole iztērējas trīs vai piecās minūtēs, līdz ar to viens cilvēks apkalpo divas stelles.

Gide skaidro, ka šīm stellēm ir salīdzinoši daudz nīškārtas (vismaz 8, daļai 12, varbūt kādām vēl vairāk), lai, pareizi savelkot velkus, varētu dabūt biezāku siksnu. Vismaz pāris stellēm var redzēt, ka zobratos ar gandrīz pirksta platuma zobiem pāris ir izlūzuši.

Visām stellēm, izņemot vienas, atspole tiek dzīta turpu šurpu kā tenisa bumbiņa – katrā galā ir koka puļķis, kas pagrūž atspoli atpakaļ, bet piestiprināta tā īsti ne pie kā nav. Atspolei ir diezgan spici, ar metālu apkalti gali. Un tās reizēm lidoja pagaisu, kad koka puļķis īsti pareizi netrāpīja. Pašās ekskursijas beigās mums parāda vienīgu aizsarglīdzekli, kas fabrikā ir bijis oriģināli (šo to ir uzlikuši brīvprātīgie, kas uztur muzeju) – pirmajā stāvā vienas stelles ir blakus lielai ieejai, tur ir pakārta tāda diezgan pamatīga metāla plāksne pāris paplāšu lielumā. Plāksnē ir vairāki desmiti kniepadatas galviņas lieluma caurumu. No lidojošām atspolēm.

Vienas stelles ir jaunākas, tajās atspole ir noviksēta metāla ietvarā un to grūsta zobrati. Šīs stelles uz brīdi ieslēdz mums parādīt (mūsdienās viņām ir pielikts atsevišķs elektromotors demonstrācijām). Gidei ir austiņas, mums viņa silti iesaka aizspiest ausis. Tās vienas stelles ir elles troksnis gandrīz kā vecam vilcienam. Sepiņdesmitajos gados rūpnīcā strādāja sepiņi cilvēki un viņiem bija dzirdes aizsardzība, bet gadsimta sākumā…

Trešajā stāvā ir velku sagatavojamās mašīnas un spoļu tinējs atspoles spolēm. Velkus gatavo tā, ka uz milzīga režģa ir saliktas daudzas spoles, ko vispirms satin paralēli platā (vairāk par metru) spolē. Tad vienu vai vairākas platās spoles pārceļ uz nākamo mašīnu, kur satin kopā uz šaurākas spoles, kas der lejas stellēm. Konveijera jostām ir mazā platumā ārkārtīgi daudz velku. Kaut kur pa burzmu es uzzinu, ka viņiem pēc rūpnīcas slēgšanas ir palicis ļoti daudz kokvilnas un vispār lentes visbiežāk ir tieši kokvilnas, bet lielā transmisijas lente, kam bija jāsavieno dzinējs ar visu fabriku, esot no kamieļa spalvām. Spoļu tinējs ir tāda atjautīgi konstruēta mašīna, kurā vienlaikus tinas vairākā kā desmit spoles, bet spole, kas ir uztītinusies, pati sevi izpiež uz augšu tā, ka viņa atvienojas un pārstāj tīties. Mehāniski, viss mehāniski, šis nav digitālais laikmets.

Augšstāvā ir arī liela Singer šujmašīna ar divām ārkārtīgi resnām adatām, kas tika lietota, lai sašūtu vairākas lentes pakaniski kopā, tādejādi izveidojot biezāku lenti. Vēl šiet stāv arī vairākas saziedotas ierīces. Gide ar nožēlu balsī atzīst, ka viņiem nepietiekot brīvprātīgo, kam būtu laiks iemācīties vadīt šādu adāmmašīnu, lai gan būtu pat, kas iemāca. Muzejs piepelnās, uz pavisam pāris atsevišķām mašīnām aužot suvenīrlentītes.

Starp otro un trešo stāvu ir kantoris, telpa, kur strādāja, spriežot pēc krēslu un galda novietojuma, 2-3 biroja darbinieki. Te ir daudz interesantu interjera priekšmetu, ieskaitos veclaicīgos rakstāmgaldus, taču visvieglāk izstāstīt ir par divām ierīcēm aptuveni metālu mucu formā. Tās esot pildītas ar smiltīm – sildītāji. Dienā elektrību vajag ražošanai, bet naktī tā “paliek pāri”, tāpēc ar to sasilda smiltis šajās mucās, lai pa dienu kantorī ir siltāk.

Pirmajā stāvā vēl bez brīnumainā darba aizsarglīdzekļa mūsu uzmanību ievērš vairākiem auklu pinējiem un mežģīņu margotājiem. Vispirms mums parādā pārīs relatīvi vienkāršas ierīces: krāsainas spolītes (lai vieglāk uztvert) viena ap otru grozās un sanāk aukliņa. Mazliet hipnotiski, bet ļoti saprotami. Ja spolītes neiet pilnu apli, bet vienā brīdī griežas atpakaļ, sanāk lentīte.

Šajā fabrikā nekad nav bijušas Viļumsona stelles* (ar perfokaršu priekšteci), tas nav tas, ko vajag konveijera lentēm, bet pēc slēgšanas viņiem ir noziedoti vairāki šādi kontrolējami mežģīņu audēji. Vienkāršoti sakot, mežģīņu audējs ir liels apaļās auklas vinējs, kurā (1) spoles reizēm iet turpu un reizēm atpakaļ, nevis vienmēr vienā viržienā un (2) lai sanāk līdzenākas malas, mežģīnes malas reizēm ir savienotas ar pāris citas krāsas diegiem, ko pēc aušanas pārgriež un izņem. To, kā kustās spolītes, nosaka konroles “kartīšu” virtene. Tās, protams, nav nekādas kartona kartītes, tās ir pamatīgas plāksnes ar caurumiem tikai mazliet mazākiem par manu mazo pirkstiņu. Viena mašīna ir ar vienu spolīšu apli un vienu kontroles mehānismu, otra pat ir vēl smalkāka – spolīšu aplī ir divas kontroles galvas, kas katra kontrolē pusi no apļa un aizmugurē ir divas kontroles plāksnīšu padeves. Arī šīs mums ieslēdz, te suvenīrus taisa. Es skatos un skatos, un visu laiku ir sajūta, ka tūlīt taču es sapratīšu, kā caurumiņi konvertējas par rakstu un ieraudzīšu, un nekā… Es sāku jautāt… Gite ar nožēlu atzīst, ka viņi cer to ar laiku izfiškot, bet šobrīd viņiem nav mācēšanas taisīt jaunus rakstus. Kāds no maniem biedriem norāda uz apmēram plauksas lieluma mežģīņes kvadrātiņu, kas piesprausts pie sienas. Gide saka, jā, tādus mēs paši no jauna nevarētu, tur ir 11 tūkstoši plāksnīšu. Vēl kāds no mums ieminās, ka laikam bieži jāeļļo, jo uz eļļas uztveramās plāksnes vienā no mežģīņu mašīnām redz kārtīgu peļķi. Gide stāsta, ka vispār jā, bet viņu apjomiem nav tik bieži. Un ka mežģīnes vispār izskatās pēc mežģīnēm tikai tāpēc, ka eļļai ir tendence doties uz leju, bet mežģīnes rullē uz augšu.

Neviena no ierīcēm, ko mums parāda, nav zibenīgi ātra galaprodukta radīšanā, bet tomēr, redzot kā pāris minūšu laikā manā priekšā ir izveidojies centimetrs patvaļīgi sarežģītas mežģīnes, es pēkšņi jaunā veidā saprotu, kāpēc 20. gs. sākumā rietumu modē ir tāds milzīgs mežģīņu bums. Visa šī apakšveļa ar mežģīņu ielaidumiem – tas nāk no tā, ka ar šīm kartītēm vadāmajām mašīnām to var samērīgi ātri izdarīt.

Cik godīgi varētu būt teikt, ka šī ir interesantākā ekskursija, kādā zinātniskās atpūtas rezultātā esmu bijusi? Grūti jau salīdzināt tik dažādas lietas, bet top 3 noteikti jābūt. Tik daudz lietu, par kurām es biju lasījusi vai dzirdējusi, sastājās savās vietās.

Pēc muzeja mēs jautrā bariņā aizejam uz indiešu restorānu. Tepat Gēteborgā dzīvo vairāki grupas biedri, līdz ar to restorāns trāpa tajā ideālajā punkta starp “ne ļoti dārgi”, “ne pārāk maza porcija”, “visnotaļ garšīgi” un “ir veģetāri ēdieni”. Mēs juku jukām aizrautīgi un nenopietni aizrunājamies par dažādām, pārsvarā ar pasaules valodām saistītām tēmām, piedāvājam vismaz vienu pilnīgi bezjēdzīgu alfabēta revolūciju, un apsmejam atšķirību starp asiem ēdieniem dažādās pasaules malās. Es saēdos panīru, man garšo panīrs.

Pēc vakariņām daļa biedru iet meklēt īru pabu (tur bija kaut kāds joks par to, kāpēc tieši īru, bet es to neatceros, un, iespējams arī nesapratu), daļa izklīst pa mājokļiem. Es dodos uz viesnīcu – ārkārtīgi gribas pabeigt līdz pirmdienai to vienu darbiņu. Un varētu arī blogu parakstīt.

Tajā vakarā es neparakstu blogu. Godīgi sakot, es neko tālu netieku ar blogu arī nākamajā vakarā.

___________________
*) Gide vispār visas tās sauca par žakarda ierīcēm, gan stelles, gan mežģīņu pinējus, bet es bloga rakstīšanas brīdī nemācēju parbaudīt, vai tiešām arī latviski tā mēdz saukt priekšmetus, ko kontrolē perfokartes.